RŪĶU LIETAS!

Par īstajiem rūķiem
Rūķis – tēls Eiropas tautu mitoloģijā.
Vārds „rūķis” pirmoreiz minēts skandināvu mitoloģijā un tiešā nozīmē tas ir vīriņš, kas dzīvo tumsā, pazemē, cēlies no zemes, radies no tukšuma. Rūķu valstību vēl dēvē par Nībelungenu.

Kur dzīvo tu, mans mīļais mazais Rūķīti?
Balstoties uz senajām leģendām, kalnos vēl aizvien sastopami Tīringes šahtu nostiprinājumi pusmetru plati un metru gari. Atrasti arī mazi instrumenti, izgatavoti 1,5 tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tas vēlreiz apliecina, ka senajiem zelta un sudraba meklētājiem bija neizmērojami grūti izrakt ejas un šahtas, un šajā darbā palīgā viņiem gāja mazi vīriņi ar milzīgu spēku un izveicību. Tā tautā arī radās leģenda par pasakaini izveicīgiem maziem vīriņiem.
Otra leģendas versija vēsta, ka 600 gadus atpakaļ viņi atnāca uz Vāciju no tām vietām, kur tagad atrodas Turcija.
Vai tas tā bija vai ne, grūti pateikt…

Gribi tici, gribi ne…
Rūķus var sastapt visur: zem zemes, kalnos, mežā…Rūķi dzīvo visur! Gan uz zemes, gan substancē, kurā strādā – klintīs, augos.
Zemes dzīlēs rūķi sargā dārgumus un dažādas dārgas, paaudzēs slēptas mantas. Tie ir dārgmetāli - zelts, sudrabs, minerāli un metāli. Viņi ir pazemes bagātību sargi. Viņu pārziņā ir izrakteņi, dzīvnieki, arī cilvēki un augu valsts.

Tāds izskatās īsts rūķis!
Maza auguma vīriņš ar garu sirmu vai baltu bārdu. Viņam var būt arī kupris. Ģērbies neuzkrītošā kamzolītī, galvā viņam ir spica micīte sarkanā vai pelēkā krāsā.
Parasti tā nav stipri skaista, jo piešķir rūķim vecāka vīra skatu. Rūķa vecumu grūti noteikt, tāpēc, ka tie dzīvo ievērojami ilgāk, nekā cilvēki, tālu aiz 100 gadu robežām.
Viņiem piemīt pārdabiskas spējas. Rūķiem patīk putras, jo tās viņiem piedod vērša stiprumu. Lūk, kā!

Rūķu raksturs
Pret cilvēkiem rūķi ir draudzīgi un labvēlīgi. Viņi ir cilvēka sabiedrotie padomdevēji un palīgi: māca cilvēkiem dažādus amatus un maģiskas prasmes, ļoti palīdz medniekiem, jo mežs ir viņu stihija.
Ļoti bieži viņi griežas pēc palīdzības pie cilvēkiem. Pēc tam pateicībā dāvā saviem labdariem dārglietas.
Taču, ja viņus apvainosiet, tad rūķi kļūst ietiepīgi un atriebīgi. Ar rūķiem jāmācās sadzīvot tikai pa labam.
Rūķiem ir nejauks raksturs. Ja tev gadās tikties ar būtni līdzīgu rūķim, pārliecinies! Pakaitini viņu! Ja tavā priekša būs īsts rūķis, tu krietni norausies pa degunu.

Rūķi – darbarūķi
Rūķi ir prasmīgi amatnieki. Viņiem ļoti patīk kalēju darbi. Ļoti labi viņiem padodas izkalt dažādus gredzenus, burvju bumbiņas, kaklarotas. Taču viņiem ne visai patīk zemes darbi, kuri var nodarīt postījumus viņu pazemes valstībai.

Mājas labais gars
Cilvēka lielākais palīgs lauku mājās ir rūķis. Tas palīdz veikt dažādus mājas darbiņus, kas no malas skatoties liekas nelieli, bet ikdienā ir ļoti nepieciešami. Viņi palīdz uzmanīt govis, zirgus, zosis un citu dzīvo radību, kas atrodas lauku sētā.

Rūķu tipi
Meža rūķis. Visizplatītākie ir meža rūķi. Viņi nemīl rādīties cilvēkiem, tāpēc visi domā, ka šādu rūķu nav. Bet tu ieskaties zem lielas egles, bārda vien novīd un mazais vīriņš jau gabalā. Ārējais izskats viņam ir tāds pats, kā parastam rūķim, tikai bārda zaļgana.

Smilšu kāpu rūķis augumā ir nedaudz lielāks par meža rūķi. Arī viņš izvairās no kontaktiem ar cilvēkiem. Apģērbs ir visai noplucis. Smilšu kāpu rūķi valkā nevis pelēkas, bet gan haki krāsas drānas.

Dārza rūķis pieder pie parastā rūķu tipa. Tas dzīvo vecos dārzos, pat tādos, ko ieskauj modernas lielpilsētas ēkas. Pēc dabas dārza rūķis ir rāms, labprāt stāsta jaukas pasakas. Ja sāk justies pārāk ierobežots, viņš pamet dārzu un pārceļas uz mežu. Tomēr, būdams visai izglītots, mežā īsti labi nevar iejusties.

Zemnieku māju rūķis ir visai līdzīgs istabas jeb mājas rūķim, bet visādā ziņā ir daudz pastāvīgākas dabas un vecmodīgāks.

Istabas jeb mājas rūķis ir īpašs rūķu tips. Viņš atgādina parasto rūķi, bet citu rūķu vidū izceļas ar to, ka vislabāk pazīst cilvēku. Bieži vien būdams senu māju iemītnieks, viņš redzējis gan bagātos, gan nabagos un daudz ko dzirdējis. Viņš prot cilvēku valodu.

Rūķu leģenda
Reiz mežcirtējam bija gadījies ieraudzīt rūķi, taču rūķu sievieti viņš nebija redzējis nekad. Vīrs ienesa rūķieni mājā un noslaucīja nedaudzos asins pilienus tai no vaigiem un kājām. Sieva un bērni papaijāja mazo, lellītei līdzīgo būtni un tad, noguldījuši to mīkstajā krēslā pie dzīvojamās istabas loga, paši devās uz virtuvi vakariņās. Paēduši kartupeļu biezputru ar ceptu speķi, viņi atgriezās istabā, bet rūķu sieviete bija pazudusi. <…>
Nakts vidū mežcirtējs pamodās. Kāds viņu maigi raustīja aiz auss. Uz spilvena stāvēja rūķis. „Tu izglābi manu sievu,” viņš sacīja. „kā lai tev to atlīdzinu?”
„Pasaki tikai, ko tu gribi par atlīdzību. Ņem šo stabulīti. Kad tu to papūtīsi, tūlīt būšu klāt.” Pateicis šos vārdus, rūķītis nozuda. <…>
„Es gribētu, lai tu izpildi trīs manas vēlēšanās,” vīrs pabikli izteica, bet viņa sieva turpat aiz muguras bikstīja plītī uguni.
Rūķis tā kā nedaudz sadrūma, bet pēc mirkļa sacīja: „Es gribētu tik lielu zelta tīrradni, lai man nekad vairs nevajadzētu raizēties par naudas trūkumu.”
Rūķis pagrozīja galvu.
„Tu to vari dabūt, bet atceries, ka zelts ne vienmēr nes laimi.”<…>

Kur palikuši rūķi?
Tu saki rūķu vairs nav. Patiešām, nav daudz tādu vietu, kur īstam rūķim apmesties uz dzīvi. Nav daudz tādu lielu, īstu, pamatīgu lauku sētu, kur zemnieki strādā pēc sentēvu metodēm, tādu īsti mierīgu un stabilu lauku dzīvi. Jo rūķi nemīl jauno trokšņaino lauku tehniku, kas rada lielu troksni un stresu. Viņiem patīk klusa zirgu bubināšana un putnu dziesmas dūmakā grimstošās lauku mājās.

Nejaukais vecis kļuvis par mīlīgu rūķīti
Sākotnēji ap 1800. gadu rūķa ne visai jaukais tēls mainījās. Mākslinieki nejauka veča tēlu izveidoja par laipnu, mīlīgu, mazu un labsirdīgu rūķīša tēlu. Līdz ar to šis burvīgais rūķis nokļuva grāmatas lappusēs un pastkartēs.
Paskaties pats! Kādi viņi jauki, omulīgi un smaidīgi!
Cēlušies no mītiem, kurus izdomāja cilvēki, mazās būtnes – rūķi – nonāca literatūrā un kļuva par bērnu iemīļotākajiem varoņiem.
Lasiet grāmatas un jūs viņus sastapsiet pasakās, stāstos, dzejā…

Dziesmiņa par mazo rūķīti
Kad bēdīga tev sirds
Un zvaigznes tukši mirdz,
Mazs rūķītis jau klāt
Ar tevi parunāt.

Kad niknumā šņāc prāts
Un pacelt balsi sāc,
Ir rūķītis jau klāt:
Grib tevi mierināt.

Kad nopietni tu sver,
Kam brīnumsvece der,
Tavs rūķītis jau klāt
Tev pēdas kutināt!

(V. Rūmnieks)

Interesantie rūķu fakti un nostāsti atrast Latgales centrālās bērnu bibliotēkas BIBLIOGIDĀ!